Mūsdienu tendence – pilsētas dārzkopība
Pēdējā laikā arvien biežāk runā par jauno tendenci dārzkopībā – urbāno dārzkopību, kas būtībā nav nekas cits kā vien augļu, dārzeņu, puķu un dekoratīvo augu audzēšana pilsētas apstākļos. Lai arī ar dārzkopību pilsētās nodarbojās jau Senās Ēģiptes un inku civilizācijas, šodien tā ir ieguvusi jaunu elpu.
Līdz pat 18. gs. sākumam daba un dārzs bija neatņemama cilvēka dzīves sastāvdaļa, taču līdz ar industriālo revolūciju un pilsētu ekspansiju dabisko vidi un zaļumu nomainīja asfalts, betons un mākslīgi veidota pasaule. Pilsētām izplešoties, tiek secināts, ka urbanizētās vides nogurdinātājiem iedzīvotājiem ir nepieciešama vieta atpūtai un relaksācijai, un pilsētas sāk plānot, atstājot vietu arī zaļajiem augiem. Kā atzīst tā laika pilsētplānotāji – nekas cits tā nenomierina pilsētas stresa nomocītos cilvēkus kā koki, pļavas, dīķi un augi. Pilsētās kā zaļas oāzes top parki, apzaļumoti svkēri un kā īpaša ekstra tiek piedāvāti jumta dārzi.
Gadsimtiem ejot, dārzam pilsētā jau ir citi mērķi un uzdevumi, ne tik vien kā estētiski vai atpūtu veicinoši. Pirmais iemesls, kas izmainīja pilsētas dārzus, bija pavisam prozaisks – pārtikas trūkums. Pārtikas audzēšana pilsētvidē sākās ar patvaļīgu augļu un dārzeņu audzēšanu pamestajos un neizmantotajos rajonos. Īpašu popularitāti šī nodarbošanās sasniedz lielajās Amerikas, Kanādas un Lielbritānijas pilsētās Lielās depresijas un 2. Pasaules kara laikā. Roc par uzvaru! – aicina briti, kas pirms kara lielāko daļu pārtikas importēja no ārvalstīm, bet kara laikā audzē dārzeņus Haidparkā.
Rīgā strādnieku mazdārziņi top ar pilsētas slavenā arhitekta un dārznieka Georga Kūfalta atbalstu, 20. gadsimta sākumā Ganību dambī aizsākot mazdārziņu koloniju kustību. Tie savu Ulmaņlaikā iegūto lietderības un skaistuma auru zaudē kara laikā, kad Rīgā jau ir 47 tūkstoši mazdārziņu, kas tiek izmantoti pārtikas sagādei. Savukārt 20. gs. 70.-80. gados mazdārziņi kļūst galvenokārt par atpūtas vietu un daudzu pilsētnieku sapni par savu stūrīti zemes.
Tagad dārzeņu audzēšana podos vai kastēs uz balkona vai speciāli izveidotos logu dārzos nav nekas jauns. Internetā ir atrodamas miljoniem pamācību, kā uzsākama hidrofoniskā jeb ūdens (hydroponic) dārzniecība vai kā ierīkojama loga saimniecība (window farms).
Kas pamudina cilvēkus audzēt dārzeņus un augļus arī pilsētā? Bieži tā ir vēlme izvairīties no mākslīgi steidzinātiem, ar ķīmiskiem komponentiem uzlabotiem un pesticīdiem apstrādātiem pārtikas produktiem.
Paša audzēts dārzenis ir labi pazīstams, jo “ko sēsi to pļausi” vai “ko stādīsi, to ēdīsi”.
Kā rāda daudzie pētījumi, nodarbošanās ar dārzkopību ne tikai samazina stresu, sniedz mieru un labsajūtu, bet ir arī sava veida fiziskie vingrinājumi, kas neprasa lielus ieguldījumus un palīdz samazināt svaru, saglabāt fizisko tonusu un uzlabot veselību. Tas ir ne tikai veids, kā ietaupīt līdzekļus un būt pilnīgi drošam par pārtikas produktiem, ko lietojam uzturā, bet arī veids, kā iet kopsolī ar laiku. Ja pat Mišela Obama ir iemēģinājusi roku veselīgu dārzeņu audzēšanā Baltā nama mauriņā, tad varbūt arī mums pienācis laiks pamēģināt izaudzēt pašiem savus garšaugus un vasaras puķes uz balkona vai palodzes.