Mantojumu nevar saglabāt tikai atmiņās – tam vajag funkciju, datus un atbildīgus lēmumus

Jau iepriekš “Bonava Latvija” ir paudusi, ka ap 80 % zemesgabalu Rīgā ir ar dažādiem apgrūtinājumiem, tostarp īpaša statusa objektiem. Pieejamu mājokļu segmentā, kurā darbojamies, apbūves gabali pilsētas centrā ar izteikti blīvu kultūrvēsturiskā mantojuma īpatsvaru gluži nav pirmā izvēle jaunu projektu attīstīšanai. Taču arī brīvi pieejamu zaļu pļaviņu, kas savienotas ar pilsētas infrastruktūru, jeb t. s. greenfield teritoriju ir palicis ļoti maz. Tāpēc arvien biežāk mūsu redzeslokā nonāk t. s. brownfield zemes gabali – lielākoties industriālas vai komerciālas teritorijas, kas šobrīd vairs nepilda sākotnējo funkciju un kurām bieži nepieciešami demontāžas un sanācijas darbi. Kaut arī šādās teritorijās lielākoties nekas vecāks par padomju laikiem neatrodas, tās var sagādāt pārsteigumus.

“Bonava Latvija” praktiskā pieredze ar objektiem, kuros attīstības ieceri ietekmē kultūrvēsturiskais statuss, saglabāšanas prasības vai citi liegumi, nav liela, toties spilgta. Vēsturiskām vērtībām bagātajā Torņakalnā iegādājāmies Rīgas Eļļas spiestuves teritoriju un šobrīd attīstām Hartmaņa kvartālu. Kaut arī 20. gadsimta sākumā būvētās ēkas nebija valsts aizsargājami kultūras pieminekļi, neatradās pilsētbūvnieciskā pieminekļa teritorijā un bija grausti ar ļoti lieliem vēsturiskās substances zudumiem, kas padomju gados piedzīvojuši nopietnas pārbūves, procesa gaitā atklājās, ka teritorija tomēr ir pietiekami vērtīga, lai neļautu graustus vienkārši demontēt. Līdz brīdim, kad vajadzīgās atļaujas saņēmām, pagāja 4 gadi, kuru laikā notika pamatīga izpēte. Tajā tika secināts, ka no vēsturiskās vērtības maz kas palicis.

Šādas situācijas ar pārsteigumiem rodas tāpēc, ka tūkst skaidras, visiem saprotamas sistēmas, kā vērtēt senas ēkas: kas ir patiesa kultūrvēsturiska vērtība un kas ir vienkārši kaut kas vecs, kam automātiski tiek piemērots “saglabāt” statuss. Esmu par saglabāšanu un restaurēšanu tur, kur tas ir pamatoti, arī pats interesējos par vēsturisku būvniecību un seno amatnieku arodiem. Taču vecums pats par sevi nav arguments kaut kā saglabāšanai. Ja ēkai nav mākslinieciskas vērtības un tās saglabāšana nav ekonomiski pamatota, ir vērts izskatīt citas attīstības iespējas, kas būtu sabiedrības interesēs.

Pastāv daudz vairāk nekā tikai divas galējas iespējas – atjaunot sākotnējā izskatā vai nojaukt. Pat ja ēka tiek atzīta par nevērtīgu, tas nenozīmē, ka tās materiāliem, detaļām un stāstam vairs nav vietas jaunajā apbūvē. Piemēram, Hartmaņa kvartālā koplietošanas telpu interjerā un ārtelpās integrēsim vērtīgākos elementus no vēsturiskās apbūves – ķieģeļus, metāla konstrukciju elementus, logu čuguna rāmjus. Plānojam rīkot konkursu sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju un aicināt studentus iesniegt idejas par labiekārtojuma elementiem, tajos iekļaujot šos senos materiālus. Tāpat paredzēts saglabāt un integrēt 45 metrus augsto ķieģeļu dūmeni, kam jākļūst par kvartāla simbolu un vietzīmi; arī nosaukums “Hartmaņa kvartāls” dots, godājot kādreizējās rūpnīcas dibinātāju. Arī tas ir veids, kā saglabāt vēsturiskās vērtības.

Stāsts jau nav tikai par fasādi – mantojuma vērtību veido arī materialitāte, funkcionalitāte, vēsturiskās būvniecības tehnoloģijas un tas, kā konkrētā ēka pauž sava laika vēstījumu. Ja vecas ēkas vietā uzceļam jaunu, vizuāli līdzīgu, bet no citiem materiāliem un ar citām tehnoloģijām, vai tiešām esam saglabājuši mantojumu? Un vai cieņpilnāks risinājums reizēm tomēr nav veco daļēji saglabāt vai integrēt jaunā apbūvē? Vai ir cienījami ļaut ēkai vienkārši sabrukt, jo to nedrīkst demontēt vēsturiskās vērtības dēļ, taču restaurēt nav iespējams vai arī tam trūkst ekonomiskā pamatojuma? Saglabāšana par katru cenu var pārvērsties pretējā rezultātā: ēka kļūst par graustu, degradē vidi un apdraud garāmgājējus un tos, kuri likumīgi vai nelikumīgi iekļuvuši ēkā.

Ko tad iesākt ar šādu vecu ēku? Brīdī, kad attīstības zemes gabalā atrodas veca būve, jāveic trīs obligāti soļi. Pirmkārt, arhitektoniski mākslinieciskā izpēte, veicot ēkas inventarizāciju un apzinot tās arhitektu, funkcionalitāti, materialitāti, interjeru, fasādes detaļas, krāsnis, kāpnes, margas utt., kā arī sniedzot rekomendācijas, ko saglabāt, kas varbūt ir vecs, bet bez lielas vērtības. Otrkārt, tehniskā apsekošana – ko ar to var izdarīt, cik noturīga ir būve utt. Treškārt, ekonomiskais pamatojums – cik daudz izmaksā katrs no iespējamiem risinājumiem.

“Bonava” prioritāte ir pieejami, energoefektīvi un droši mājokļi. Lai gan cilvēku skaits Rīgā un Latvijā krītas, mums ir viens no augstākajiem mājokļu pārapdzīvotības rādītājiem, mērot kvadrātmetros uz vienu cilvēku. Jauns mājoklis būtu daudz ilgtspējīgāka izvēle nekā vēsturiska, ne sevišķi unikāla māja, kas brūk, jo vienkārši ir veca. Mantojuma aizsardzībai jābūt datos, drošībā, izmaksās un nākotnes funkcijā balstītam lēmumam, kas ļauj vietai turpināt dzīvot, bet sabiedrībai – iegūt vērtīgu, sakārtotu vidi. Šāda pieeja – meklēt risinājumu, nevis vienkārši izvēlēties starp “saglabāt” un “atteikties”, – nav attiecināma tikai uz ēkām. Attīstot “Nīcgales māju” projektu Purvciemā, “Bonava Latvija” ar speciālu tehniku pārvietoja aptuveni 10 metrus augstu lapegli, jo vietējās nozīmes dižkoku saglabāšana bija viena no projekta prioritātēm. Ēku pārvietot nav tik vienkārši, taču arī tas noteiktos apstākļos var būt risinājums. Par to, kur īsti likt komatu starp nojaukšanu, saglabāšanu un atļaujām, runāsim arī Sarunu festivālā LAMPA, diskutējot par jēgpilniem, datos, drošībā, izmaksās un nākotnes funkcijā balstītiem attīstības lēmumiem.